Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 22

Īsts brīnums! Ja tikai mājās būtu tāpat!

Es biju sajūsmā par ērtībām līdz apmulsumam. Tagad jums nav jāriskē ar naktīm, ja nepieciešams, un meklējiet piemērotus leņķus. Un pats galvenais, bez smaržas! Maģija!

Ūdens padeve, dīvainā kārtā, arī darbojās, kas mani iepriecināja vēl vairāk. Par godu nomazgāju seju un iztīrīju zobus ar pūderi ar piparmētru aromātu, kas glabājās dārga izskata kastītē.

Aiz otrajām durvīm atradās plaša ģērbtuve, kas bija nosēta ar sieviešu apģērbiem. Šeit tika atrasts viss, sākot ar smalkāko linu, kas izskatījās jauns, līdz vairākiem siltiem mēteļiem no dažādām kažokādām. Šajā brīdī es gandrīz izplūdu asarās. Viņa atgriezās gultā un sirsnīgi noskūpstīja tur gulošo asmeni.

Ar prieku izķemmēju matus un saģērbos, kā arī nomazgājos, sūdzoties, ka naktī to nedaru. Ģērbusies platās, izturīgās biksēs ar ādas ielaidumiem starp kājām un plānā, brīvā kreklā, viņa ar apaviem devās uz plauktiem. Biju apmierināta ar izvēli, bija kādi trīs desmiti pāru, sākot no elegantām kurpēm ar maziem papēžiem līdz augstiem zābakiem, iespējams, jāšanai. Viss noteikti ir roku darbs. Atliek tikai lūgt, lai vismaz kaut kas atbilstu izmēram.

Pārsteidzoši, viss, ko pielaikoju, der kā cimds. Tas attiecās gan uz apaviem, gan uz apģērbu. It kā viss, kas šeit bija, bija pielāgots man. Šī sakritība mani tikai iepriecināja, jo pilnībā atrisināja visas manas garderobes problēmas.

Atslēdzis trešās durvis, es nokļuvu nelielā viesistabā, kuru diemžēl laupītāji sasniedza. Šeit valdīja liels haoss, bet stikli uz logiem palika neskarti, tāpat kā aizkari.

Viss kārtībā, es šeit sakārtošu lietas.

Vēl divas durvis veda no viesistabas, plaši atvērtas. Aiz viena bija neliels kabinets, kurā kāds arī paguva rakņāties, un otrs, karājoties uz vienas eņģes, ieveda mani nelielā gaitenī. Mums tas būs jāizlabo. Es kaut kā tikšu galā, ne pirmo reizi.

Un tad es apstājos, mana sirds izlaida sitienu, un tad kā traka plīvoja kaut kur manā kaklā. Es pagriezos un ieskrēju guļamistabā. Viņa silti paskatījās uz mazo zilo pūķi, kas joprojām mierīgi gulēja uz spilvena, un satvēra zobenu.

— Piedod man, Sonic. Neesiet garlaicīgi! — Noskūpstījusi divus pirkstus, viņa tik tikko pieskārās zieda pūkainajai galvai un izgāja viesistabā.

Man zvanīja ausīs, mana galva griezās, un mana mute bija sausa no uztraukuma. Norijot, es apņēmīgi pārsitu plaukstu pāri asmenim. Tas izrādījās pārāk daudz, un asinis izplūda straumē, kas lika manai galvai griezties vēl vairāk. Cenšoties nepievērst uzmanību brūcei, viņa elpoja dziļāk un izsmērēja asinis pa visu asmeni. Tad viņa ar abām rokām pacēla zobenu aiz roktura, kā bruņinieks, sveicot ienaidnieku, un pavēlēja:

— Aizved mani mājās, lūdzu! Es zinu, ka tu vari!

8. nodaļa. Maģija tās labākajās izpausmēs

Asas sāpes iedūra visu manu ķermeni, it kā es tiktu uz iesmiem. Ar īsu kliedzienu es zaudēju samaņu.

— Tātad, vai jūs joprojām ģībstat, vai vienkārši esat izsalcis? Lina, mosties! — Sonic balss izskanēja it kā caur vati, un man atkal iekoda deguna galā.

Tas izdevās.

"Uh-oh…" pirmais mēģinājums piecelties sēdus neizdevās.

Jutos šausmīgi slikti, slikta dūša nāca viļņveidīgi. Kaut kā piecēlos četrrāpus un vairākas reizes sagriezos. Nu vēders bija tukšs un izspieda tikai gaisu.

— Hey, ko jūs darāt! Tev asiņo, Lina! — mans draugs plīvoja man apkārt.

— Kur? — ķērkāju, it kā visu nakti būtu kliedzis koncertā, reibuma pilns.

Es nezinu, vai manā biogrāfijā bija līdzīgs brīdis, bet man šķiet, ka es kaut ko tādu būtu sajutis.

— No deguna!

Un tā ir patiesība! Noslaucījusi divas siltas straumes, viņa neizpratnē paskatījās uz savu roku. Plaukstas griezums šoreiz nesadzija, brūci klāja tikai izžuvušu asins garoza. Bet viss mans ķermenis sāpēja un sāpēja tik ļoti, ka uz šī fona es uzreiz nepamanīju šīs sāpes.

— Līna, kā es varu tev palīdzēt? Kas ar tevi notika? — pūķis plīvoja pie manis, un viņa milzīgajās rozā sudrabainās acīs iešļācās patiess satraukums.

"Šķiet, ka es vēlējos neiespējamo," viņa ķērka atbildē un mēģināja piecelties.

Vājums manās kājās bija tik spēcīgs, ka es nevarēju pretoties, tāpēc es kaut kā četrrāpus rāpoju uz vannas istabu. Tur es dzēru pa taisno no krāna, nomazgāju seju un pie reizes tīrīju brūci. Pūķis palīdzēja, cik varēja. Viņš pat atrada dažas zāles un pārsējus brūces pārsiešanai. Es kratījos tik stipri, ka nevarēju viens otram pieskarties, un likās, ka man ir drudzis.

— Gaidi mani šeit! — puķu pūķis kaut kur aizlidoja, atstājot mani vienu.

Nogaidījusi vājumu, viņa kaut kā pierāpās līdz gultai un uzkāpa uz tās. Zobens joprojām gulēja vietā, kur es to nometu, bet es nevarēju to pacelt. Man atlika tikai ietīties segā un pārvilkt ādu. Un tas man nebija vieglāk nekā tad, ja es būtu izkraujis kravas automašīnu ar ķieģeļiem!

Kļuva arvien sliktāk, it kā es būtu saindējies un vienlaikus saslimis ar gripu. Mani kauli griezās, mani mocīja drudzis, un ik pa brīdim sajutu drebuļus. Es vai nu aizmigu, vai arī kritu bezsamaņā, bet, kad atkal pamodos, Sonic bija tuvumā, nevis viens. Nedaudz tālāk spārnus plivināja divi mazāki puķu pūķi. Viens bija atliets zeltā, otrs sudrabā, bet abiem astes galos bija sudrabotas krēpes un pušķi. Skaists!

"Līna, šie ir mani padomdevēji," Sonic iepazīstināja ar saviem subjektiem, svilpojot viņu vārdus. — Viņi tevi pārbaudīs, labi?

Es tikai pamirkšķināju, kā sveiciena un piekrišanas zīmi vienlaikus. Puķu pūķi riņķoja virs manas galvas, un tad arī viņi kaut ko svilpa.

— Viņi saka, ka tu esi maģiskā šokā.

— Kā tas ir? — es tik tikko varēju pakustināt mēli, it kā būtu ēdusi zaļo hurmu un mutē viss bija savilkts un sarāvies.

Man bija šausmīgi izslāpis, bet es šobrīd nevarēju nokļūt vannas istabā.

“Tas notiek, kad nepieredzējis burvis mēģina izmantot pārāk spēcīgu burvestību vai