Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 30

Paļaujoties uz Sonicu, es riskēju iet nedaudz tālāk pa taku, kuru vakardienas viesi bija samīdījuši. Viņa mūs veda uz zemes ceļu, pa kuru, spriežot pēc sliedēm, ik pa laikam brauca riteņu transportlīdzekļi. Es devos taisni uz dakšu. Galvenā trase pagriezās uz rietumiem un pazuda aiz kalna, un tās otrs gals bija apmaldījies mežā. Mazāks celiņš veda taisni kaut kur krūmos.

"Apvidus ir kalnains, visur ir brikšņi, nekas nav skaidrs," es sūdzējos, nožēlojot, ka neko īsti nevaru redzēt.

Man bija kārdinājums iet tālāk pa ceļu un pārbaudīt, kur tas ved, bet mans mērķis šodien bija upe un makšķerēšana. Un arī, ja iespējams, es gribētu tikt līdz jūras krastam. Tas šķita tuvu tikai no manu kambaru logiem, bet patiesībā bija tāls ceļš, lai līdz tai nokļūtu. Bet, ja eju pretējā virzienā, tad par zivi šodien varu aizmirst, kā arī par svētku vakariņām.

— Tātad? — Sonics nepacietīgi vicināja spārnus.

— Vai vari pārbaudīt, kas tur ir? — norādīju viņam ceļu, kas ved taisni.

Pūķis metās šautrā, un man bija jāgaida ilgas piecas minūtes.

"Tur lejā tek upe, iesim!" — viņš teica ar sajūsmu, ar kādu bērni parasti reaģē uz ūdeni.

Uzmanīgi iegāju brikšņos, kas izrādījās no iekšpuses nemaz tik necaurejami, kā sākumā domāju. Šis ceļš tika skaidri izmantots, lai gan ne bieži. Patiešām, es ātri tiku pie upes, kas līkumoja starp kalniem. Kā sapratu, tā bija Tihonja — citas upes pieteka, daudz platāka, ko sauc par BerliantuaR. Nosaukums nozīmēja dimanta plūsmu.

Nedaudz pastaigājies gar upi, atklāju atzaru, kurā noteikti bija jāatrodas zivīm. Apstājoties, es ieskatījos vērīgāk, nosakot, kā plūst straume. Tas tika aktīvāk vilkts pa pretējo krastu, kas nozīmēja, ka visi atkritumi aizskalojās līdz tam. Būtu labi ierīkot tīklus aizjūras ūdeņos, bet vispirms vajag izpētīt dibenu… Bet es nekad tādas lietas neesmu darījis, es zinu tikai teoriju. Bet es to noķēru ar rokām dubļainā ūdenī. Bet es neatceros, kāpēc man tas bija vajadzīgs… Tas viss ir Agripina. Viņa vienmēr ir ar savām idejām…

— Smuki!

— Kas? Kur? — Pie manis uzreiz pielidoja satraukts Sonics, kurš pirms tam pētīja mazus baltus ziedus, lai tie būtu ēdami.

"Mani traucē pagātnes rēgi," es saviebos. "Kā tev iet…" Es pārtraucu teikuma vidū, redzot, ka tīkli šeit jau bija ielikti pirms manis!

— Kas?! Līna? — pūķis kļuva vēl sajūsmīgāks.

Un, patiesībā, kāpēc es esmu pārsteigts? Vai ne velti šeit ir taka? Acīmredzot ciemats ir pavisam netālu, kaut kur tieši aiz meža.

— Sonic, kāds zog no kunga zemēm.

— Par ko tu runā! — pūķis bija patiesi sašutis. — Mums viņi ir jāsoda!

— Obligāti. Un vai jūs zināt, kā? Mēs viņiem atņemsim daļu nozvejas. Iesākumam divas vai trīs zivis,” es viltīgi pasmīnēju.

Izņemu uzmanīgi, neviens nepamanīs. Bet es to darīšu atpakaļceļā, un tagad galu galā es došos uz jūru, jo esmu atbrīvojis laiku.

Diena tiešām izrādījās gandrīz brīvdiena. Beidzot sasniedzu jūru…

Tuvumā ūdens plašums bija vēl pārsteidzošāks. Bija asa sāls smaka, debesīs lidoja trokšņaini putni. No augstajiem viļņiem, kas tikai no attāluma šķita kā nenozīmīgi viļņojumi, lidoja smidzināšana. Izjutusi bērnišķīgu sajūsmu, viņa kliedza un skrēja uz ūdens pusi. Viņa apstājās pie pašas klints malas ar pukstošu sirdi.

Dievs, vai tas nav brīnums?!

Kad emocijas nedaudz norima, gāju gar krastu un atklāju nokāpšanu uz nelielu lagūnu, ko no lielā ūdens norobežoja robains akmeņu barjers. Ūdens nebija pārāk silts, bet tik dzidrs, ka varēja redzēt dibenu. Vietā, kur saules stari ieurbās ūdens stabā, peldēja mazas zivtiņas, un ar smiltīm un akmeņiem kaisītais dibens izskatījās diezgan pievilcīgs. Es uzspļāvu uz visu un, izģērbusies līdz apakšveļai, nopeldējos. Izrādās, man patika peldēties, bet noteikti iepriekš peldējos tikai upē vai ezerā. Varbūt baseinā, bet es par to neatceros.

Sonics ilgu laiku riņķoja virs manis un panikā svilpa. ES biju noraizējies. Un tad viņš nolēma ienirt, un man vajadzēja viņu noķert — puķu pūķa spārni samirka, un viņš pats nevarēja pacelties no ūdens.

— Tu esi traks! Kas ir jauki darīt kaut ko līdzīgu? — viņš bija sašutis, kad noliku viņu uz liela plakana akmens, pie kura sakrāvu mantas.

"Katram ir savas dīvainības," es piemiedzu pūķim. — Vai tev auksti? Vai man tevi kaut ko ietīt?

"Tas ir labi, es to tā izžāvēšu," puķu pūķis ar īgnumu skatījās uz saviem spārniem, kas izplesti, lai nožūtu.

Papeldēju vēl nedaudz un, drebēdams, arī izkāpu krastā. Pūķis un ēna jau bija pagājuši pusdienlaikā, un bija vērts atgriezties. Nedaudz pažāvējusies savācu sevi un uzliku mugurā plecu somu un apvalku.

— Vai tu esi gatavs? Vai jūs varat lidot, vai jūs varat nēsāt?

"Es varu, bet es braukšu uz tevi," Sonics gandrīz atriebīgi noburkšķēja, un nez kāpēc man šķita, ka viņš ir nedaudz nosalis.

Nolicis pūķi uz pleca, devos atpakaļ, nolemjot apiet krūmus gar krastu un atgriezties pa citu maršrutu. Mums ir jāizpēta teritorija.

— Sonic, kad mēs pienāksim tuvāk, vai tu spēsi atrast vietu, kur mēs redzējām tīklus?

"Protams, es varu," mans draugs atbildēja daudz jautrāk.

Un tā arī notika, bet tikai pēc tīklu pārbaudes atklāju, ka kāds tos jau ir izvēlējies. Pareizi. Dīvaini, ka tas šorīt netika izdarīts. Varēja izmantot makšķeri, bet es negribēju šeit ilgi uzturēties, tāpēc papētīju tīklus rūpīgāk, un man paveicās. Man nebija tālu jāiet ūdenī, lai pamanītu dažas zivis.

"Es domāju, ka viņi šeit vairs nenāks līdz rītdienai?" — Es apspriedos ar pūķi. "Tātad neviens nesapratīs, ka šie skaistie vīrieši bija šeit."

No tīkliem atšķetināja divas elkoņa izmēra zivis, kuras izskatījās neatšķiramas no karpas. Viena karūsa izglābās, un tā vietā paņēmu trīs mazākas zivis. Ieliku to lupatu maisā, ko biju paķērusi šim gadījumam, un mēs steidzāmies mājās. Likās, ka pulkstens ir septiņi vai seši, un lietas vienmērīgi virzījās uz vakaru.

— Līna, beidz! — Sonics klusi nočīkstēja, tiklīdz mēs nogriezāmies uz ceļa.

Pats jau redzēju, tāpēc sastingu pie krūmu robežas. Tieši uz taciņas,