Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 37

Ar tādām drūmām domām es atgriezos pie puišiem, pa ceļam paķerdama solītās drēbes. Acīmredzot tas ir pārāk liels, bet tīrs, un no liela neizkritīsi.

"Skaidrs, ka viņi pat nesāka mazgāties," es nopūtos, skatoties uz abām netīrajām meitenēm.

Puiši tikai skatījās viens uz otru un šņukstēja.

— Sonic, ko mēs darīsim?

"Pabarojiet visas netīrās nosfēras, un ar to viss beidzas," kategoriski noteica ziedu atvilktņu karalis.

Taču nepamanīju, ka pie loga lidinājās otrs zils pūķis.

— Tātad pabarojiet to! Vai varbūt vienkārši pajautājiet vēlreiz? — Es izdomāju viņa plānu.

— Lina, tev nevajadzētu pieļaut nepaklausību. "Tu esi pārāk mīksts," Sonic runāja mentoringa tonī.

Skaidrs, ka bērni nesaprata viņa runu, bet ar interesi mūs vēroja.

— Tev laikam taisnība. Bet tu esi gudrs karalis, un es esmu tikai Pūķa ēna.

Uz palodzes sēdēja zils pūķis ar zaļu ģerboni.

— Atcerieties, ka jebkura nepaklausība ir jānograuj! — To sakot, Sonics paskatījās uz brāli.

— Tātad, jums ir divdesmit minūtes, un es gaidu jūs virtuvē tīru un ģērbtu. Pagatavosim vakariņas. Kurš nepilda pavēles, tas ir… — ieliekot sarunā zīmīgu elipsi, atstāju bērnus vienus.

Virtuve atradās nedaudz tālāk gaitenī un aizņēma lielu telpu no vairākām istabām. Iespējams, kādreiz šeit bija daudz darba, urbināja katlus un rosījās pavāri, bet tagad rosījāmies tikai mēs ar Sonicu. Es sāku tīrīt zivis, un pūķis apsēdās man uz pleca ar saburzītu seju.

— Sonic, vai tu jūties slikti? Vai puiši tevi nesāpināja, kad glābāt brāli?

— Nē. Vienkārši… Man pašam ir jābūt stingrākam, brālis manī neklausa. Un viņš nenomierināsies, kamēr es viņam nedabūšu sitienu, kā bērnībā, bet…

— Tu taču to negribi, vai ne?

"Es gribu, bet baidos, ka tas man neļaus būt karalim." Mans brālis ir stiprāks, es nekad neesmu viņu uzvarējis.

— Ak… — situācija nebija vienkārša, un es piesardzīgi jautāju: — Vai varbūt jūs agri satraucaties? Bara jūs ir atpazinusi, kas nozīmē, ka viņi uzskata jūs par līderi. Man šķiet, ka tik neuzmanīgs puķu pūķis kā tavs brālis nevar būt atbildīgs par veselu ganāmpulku.

"Viņš redzēja pasauli no ārpuses." Man šķiet, ka viņš ir stiprāks un pieredzējušāks.

"Bet viņš nokļuva zēnu rokās, kas nozīmē, ka viņš bija augstprātīgs un neuzmanīgs." Neļaujiet sevi apmānīt ar viņa ārišķīgo vēsumu. Bara vērtēs jūs pēc jūsu darbiem.

Mūsu sarunu pārtrauca puišu parādīšanās.

— Ak, cik garšīgi smaržo! — Šnirs, tas ir, Maķedonija, pirmais piesteidzās pie kūstošās pannas, taču Silans veikli satvēra viņu aiz krekla.

— Piedod viņam, nyera. Viņš ir šis… Viņš aizmirsa par manierēm,” puisis uzmeta draudīgu seju, un es tikko varēju atturēties no smiekliem.

"Piedod, nyera…" zēns apmulsis atkārtoja, un viņa vēders daiļrunīgi norūca.

Šajā brīdī mēs visi unisonā smējāmies.

— Jā, puiši. Ķeries pie darba! Un sakiet man, vai jums ir īsi vārdi? Man nepatīk tavi segvārdi, bet pilnie kaut kā izklausās pārāk oficiāli.

— Nu, protams, ir! — puiši saskatījās, atkal smaidot. "Es esmu Sils, un viņš ir Maks."

— Lieliski! Sil — jūs varat iztīrīt atlikušās zivis. Mac, skrien uz dārzu un atnes sīpolus, man nepietika. Sonic, vai varat viņu pavadīt un pieskatīt? Tajā pašā laikā pārbaudiet, kā klājas ganāmpulkam.

— Noteikti.

Kopā pabeidzām zivju cepšanu un zivju zupas vārīšanu. Viņi vārīja novārījumu ar divu veidu garšaugiem, ko Maks atnesa no dārza. Šos garšaugus sauca par zilo zāli un sarkano ūsiņu, un vietējie iedzīvotāji tos brūvēja svaigus un sausus, aizstājot man ierasto tēju. Buljons izrādījās pārsteidzoši aromātisks, un es izdzēru veselu krūzi pirms ēšanas. Šos noteikti izžāvēšu ziemai, ja man te jāpaliek.

— Garšīgi, gandrīz kā tavai Asijai! — Maks iesaucās, malkojot no savas bļodas. — Trūkst tikai kartakhanas un maizes.

— Nu, piedod, ar ko tu esi bagāts? Vēl vakar man pat nebija zivju.

Silans acumirklī kļuva drūms un pat nolaida karoti, lūkodamies bļodā. Šķiet, ka viņš kādu laiku aizmirsa par patieso mērķi doties uz Dortholas pili.

— Kas tur notiek? Vai tu man pastāstīsi? — es jautāju pēc iespējas laipnāk. — Varbūt varu kaut ko palīdzēt?

Puisis nopūtās, bet Maks viņam ar elkoni iesita sānos.

— Nāc, pastāsti man! Nyera Shadow ir laba.

“Kad tas viss sākās, man bija sešas ziemas, un manai vecākajai māsai Aisanai bija vienpadsmit.

"Kaut kas notika pilī, dralords tika ieslēgts alā, mūsu zemi pārpludināja nirfeats," sarunā iesaistījās Maks un samulsis piebilda. "Mana nelaiķa vecmāmiņa tā teica, lai miers viņai Debesu robežās."

"Visi domāja, ka šīs ir mūsu beigas, bet Draklords kaut ko izdarīja, un visi dēmoni tika izslaukti no Drakendortas ar netīro slotu." Tad mēs nesapratām, kas īsti notika, bet dzīve pamazām kļuva labāka. Viss gāja kā agrāk, izņemot to, ka pils šķita izmirusi. Tie, kas to pameta, nevarēja atgriezties. Tiesa, daži cilvēki mēģināja, galvenokārt tie, kuri pēkšņi atcerējās, ka ir aizmirsuši kaut ko vajadzīgo.

— Tapredel? — Es lūdzu veiksmi.

— Padomdevēj, tas puisis riņķoja apkārt desmit dienas, kā kars ap rupjšērku. Lai viņš pēcnāves dzīvē neredzētu Debesu robežu.

Man gandrīz aizrijās, izdzirdot tik pazīstamu vārdu, ko pats nodēvēju par “jaukajiem” suņiem, ar kuriem šis Tapredels bija nepārprotami attāli saistīts.

"Viņi teica, ka tie, kas riskēja palikt pilī pa nakti, vairs nav redzēti!" — piebilda Maķedons, ieplešot tumšās acis kā mandeles un nolaižot balsi, lai iegūtu lielāku efektu.

Silans apstiprināja ar mājienu.

“Kopš tā laika cilvēki baidās tuvoties pilij.

"Vai tāpēc viss apkārt ir tik aizaudzis?" — Es nevarēju nepajautāt.

— Tu runā par mežu? — atkal iespiedās mazais, kuram patīk runāt. — Tātad mūsējie to iestādīja, lai norobežotos no pils, tas ir. Pilnmēness laikā Arukha personīgi apūdeņoja stādus ar govs urīnu.

Viņiem šeit ir lieliskas govis, jo tik blīvs mežs ir pazudis dažu gadu laikā!

— Ak! Jūs varētu domāt,