Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 39

"Jā," es pakratīju galvu, aizdzenot pretīgo vājuma sajūtu. — Tagad, sīkāk, ko no jums vajag vergu tirgotājiem un kāds ar to sakars jūsu māsai Silānai?

— Pagājušajā mēnesī ieradās viens cilvēks. Viņš bija labi ģērbies, un viņam līdzi bija vēstule no Tapredel. Priekšnieks pat ielaida viņu ciemā un atstāja nakšņot savā mājā. Un nākamajā dienā tas vīrs aizgāja, un priekšnieks sapulcināja ļaudis un paziņoja, ka, ja līdz viņa nākamajai vizītei nesapulcināsim duci cilvēku, tad viņi paši izvēlēsies, kuru ņemt.

"Viņiem ir vajadzīgas meitenes un zēni," piebilda Maks, baidīdamies no bailēm.

— Vai jūsu priekšnieks tiešām tam piekrita? — biju sašutis.

— Protams, nē! Viņš teica, ka ikviens, kurš nevēlas tikt paņemts verdzībā vai nogalināts, var brīvi doties prom.

Jā, tiešām, ko gan citu viņš varēja darīt savas tautas labā, kad tie vicina ķēniņa vēstuli tev deguna priekšā. Tapredel tagad ir spēks šeit.

— Un kas tad notika?

— Gandrīz visi ir palikuši. Mēs joprojām nevaram izkļūt no Drakendortas, bet šeit mēs nevaram paslēpties no Nirfeat, viņš mūs atradīs visur ar savām burvībām. Bet bija arī tādi, kas aizgāja, bet tikai visi, izņemot Miriku, atgriezās jau sen. Saka, ka citos ciemos viss tāpat. Un, ja viena lieta pazūd, labāk ir doties kopā ar saviem cilvēkiem. Vai varbūt tā būs, kas zina. Tomēr desmit cilvēki nav viss ciems. Pārējais paliks.

— Nu jā. Tik un tā visus nepaņems, kādam vajag visus laukus apsēt un lopus ganīt. Arī nirfeatiem patīk garšīgi paēst,” ar gudru skatienu piebilda Maķedone.

Ko tad ciema iedzīvotājiem darīt? Varu iedomāties, kā viņi jutās, kad tuvumā parādījās Tapredela vienība. Ko man darīt tagad, kad es to visu zinu? Ar katru vārdu es jutos arvien vairāk kā smilšu grauds, kas ierauts tādos dzirnakmeņos, kas drīz neatstās mani bez slapjas vietas.

“Pie vārtiem pie izejas tas seriāls ar Tapredela vēstuli sagaidīja manu Asiju un pagriezās pēc viņas tā, ka es uzreiz sapratu, ka viņš noteikti viņu paņems, tāpēc atnācu šeit meklēt Klīveri.

— Vai Cleaver ir zobens?

— Tas nav tikai zobens, tas ir maģisks draklora zobens, kas var sakaut jebkuru ienaidnieku! — Silans ar elpu piebilda, skatīdamies tieši uz mani.

Es nopūtos un paskatījos ārā pa logu, ārpus kura jau bija tumšs.

"Silan, es baidos, ka tas nav tik vienkārši, bet es jums iesaku: atvediet Asiju šeit." Ļaujiet viņai pagaidām dzīvot pie manis, un tad mēs kaut ko izdomāsim.

Es nevēlējos tādu likteni šai vēl nezināmajai jaunajai meitenei. Paskatieties, ko jaunas sievietes un zēni ir izdomājuši! Kam tas domāts?!

Man nebija daudz iespēju. Tos vedīs uz vergu tirgiem, lai pārdotu izvirtuļiem. Pašreizējā situācijā Drakendortā dzīvās preces ir ļoti novērtētas un pieprasītas. Bet maz ticams, ka šie radījumi nomierināsies vienā piegājienā. Pēc šiem nāks citi, un pēc tam citi, kamēr ciemos vairs nebūs neviena, izņemot vecus un bērnus.

Es jutu neticamu līdzjūtību pret nelaimīgo bāreni. Es to nepieļaušu! Es to ne par ko nepieļaušu!

— Nyera, kas ar tevi notiek? — Maks piesardzīgi jautāja.

— Nu, vai tu esi paēdis? — es uzbudināju. "Nāc, es jūs aizvedīšu uz tavu guļamistabu."

Es ierādīju zēniem istabu trešajā stāvā un bez balkona, kur Sfira noteikti nevarēja nokļūt.

"Paskatieties," es novedu viņus pie loga, kur viņi varēja skaidri redzēt, kā zirneklis iknakts riņķo.

— Pūķa priekštecis! — puiši unisonā izdvesa.

"Līdz rītam nav izejas." Tas ir skaidrs? Tas jūs aprīs un neatstās kaulus.

— Nyera, kā ar tevi…

"Un es arī naktī neeju ārā."

— Un vilks? — Maks piesardzīgi paskatījās sienā.

— Vilks? — es vēlreiz jautāju un nolēmu neiedziļināties: — Kāds vilks?

— Tas, kurš staigā pa sienu?

"Šeit nav vilka, tās ir pasakas," es pasmaidīju.

Nu ko? Tā bija, bet vairs nav.

— Nyera Lina, vai tu zini pasakas? — Maķedons miegaini pamirkšķināja, apsēdās uz nesaklātās gultas malas.

— Snoop! — Silans viņam uzbļāva.

— Es zinu. Ātri ejam gulēt, un es jums pateikšu vienu, "es jau iepriekš ierobežoju bērnu apetīti, citādi es zinu…

Zēnus pārsteidza “Scarlet Flower”, un kaut kur pa vidu viņi abi šņāca pilnā plaukstā. Es paņēmu sveci un, žāvādams un miegaini mirkšķinādams, devos uz savu istabu, domādams darīt to pašu, bet uz naktsskapīša atradu grāmatu — šo mānīgo slazdu jebkuram iereibušam lasītājam!

Pēdējās dienās vairāk lasu par pasaules kārtību un maģiju, sēžu bibliotēkā, bet kaut kā aizmirsu par šo grāmatu. Atklāti sakot, man vienmēr ir patikusi fantāzija, lai arī Agripiņa par mani smējās, bet te sākās īstā fantāzija un pat par pūķiem.

— Labi, tikai viena lapa! — Es nevarēju pretoties un atvēru grāmatu, kur bija grāmatzīme.

Tātad, kur es apstājos pēdējo reizi? Jā. Uz sievietes. tieši tā!

Kādu dienu pūķi lidoja ap viņu domēnu, un viņu ēnas krita pār meitenēm, kuras katra mierīgi veica savu biznesu.

Vieta, kur mierīgi sēdēja nevainīgā jaunava, atšķīrās atkarībā no tā, par kādu pūķi bija runa: jūras krastā, pie meža strauta pakājē, pie akas oāzē, ezera krastā vai pie ledus bedres. Tas nozīmē, ka tajā liktenīgajā brīdī viņi visi karājās pie ūdens.

Un visās Reaches nebija neviena skaistāka par šo meiteni, tāpēc katrs pūķis nolēma. Un es sapratu, ka ne velti izgāju visus pārbaudījumus, aizstāvot savu Limitu. Divreiz nedomājot, viņš pagriezās un piezemējās viņam blakus.

Bet, kā parasti, pirmā iepazīšanās nav izdevusies. Ieraugot milzu ķirzaku, meitenes iegrima pilnīgā histērijā un nevēlējās viena otru iepazīt.

Tad pūķi aizlidoja, un nākamajā dienā viņi atgriezās cilvēka izskatā. Meitenēm patika skaistie un spēcīgie karotāji, kas viņām parādījās bez drēbēm. Nevilcinoties viņi nodeva sevi šīm skaistulēm.

Ko, tieši tāpat?!

Es vairākas reizes pārlasīju rindiņas, uzskatot, ka manas spējas tulkot vietējo tekstu varētu būt vētrainas, un pats teksts bija “leģendāri” grezns, bet nē.

Varbūt tāpēc dralords bija tik dusmīgs, kad es viņu