Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 42

Pirmā lieta no rīta izlecu no gultas un skrēju meklēt Marusku. Dzīva un vesela kaza, it kā nekas nebūtu noticis, dārzā košļāja tikko noplūktu romānu.

— Maruska! — izdvesu un sajutu tādu atvieglojumu, it kā no pleciem būtu nocelts smags akmens.

Atklāti sakot, visu nakti mani mocīja murgi ar variācijām par kazas un zirnekļa konfrontācijas tēmu. Nomierinājusies, viņa atgriezās savā istabā nomazgāties un pārģērbties. Man bija jāgatavo brokastis un jāpabaro puikas, un manā galvā jau virmoja krāšņa fantāzija par tēmu piena putra ar medu un sviestu. Bet, kad es ieskatījos istabā, zēnu tur vairs nebija, un no ielas nāca kāds troksnis, kas mijas ar kareivīgu bļaušanu.

— Tur, zālē!

— Maruska!

— Ak! Kāpēc es?!

Es steidzos nokāpt un izlecu uz tā paša balkona, no kura Sfira mani gandrīz izvilka līdzi krēslam. Trīs cilvēki apmulsuši skraidīja pa pagalmu: Maks, Sils un Maruska. Maruška spārdījās un mēģināja kādu noķert zālē. Nez kāpēc Maks pārvietojās netālu, dažreiz uz plaukstas, dažreiz četrrāpus, un Silans mēģināja viņu atgrūst no jaunākā biedra.

— Nu? Sapratu?

— Nē. Ahhh! — Maks pielēca sāņus un nogāzās uz dibena, bet ātri uzlēca, krampji nodrebēdams ar visu ķermeni.

— Iekodis?

— Nē. Tas ir vienkārši pretīgi. Liels puisis, atnes kaut kādu vāciņu. Es negribu tai pieskarties ar rokām…

Izskatījās, ka zēni un kaza kādu medī. Aiz kāda, kas nav īsti redzams augstajā zālē. Pārliecinājies, ka visi trīs ir drošībā, es steidzos lejā. Silans mani piekāva un atnesa no virtuves kaut kādu katliņu.

— Vai izdosies? — Viņš pakratīja podu, piesardzīgi tuvojoties Makam, kurš klīda riņķos, ar rokām šķīra zāli un lūkojās viņam pie kājām.

Maruška stāvēja blakus un lepni košļāja gumiju. Kad viņa mani ieraudzīja, viņa sasveicinājās.

— Nyera Lina, labrīt! — puiši nejauši sveicināja, kad apstājos blakus kazai.

— Labrīt arī jums, puiši. Kāds bora siers? — puiši neizpratnē saskatījās, un es steidzos laboties: "Kas ar tevi notiek?"

Tajā pašā laikā es piegāju pie kazas, apsēdos, skatījos tās inteliģentajās acīs, kas bija nedaudz grūti.

"Es priecājos, ka tu esi dzīvs," ļāvusies impulsam, viņa noskūpstīja kazu tieši uz sava maigā deguna.

— Esi uzmanīgs! Bodnet! Silans brīdināja.

Bet Maruška pat nedomāja par galvas saduršanu. Gluži pretēji, viņa no prieka samiedza acis, kad es viņai pakasīju aiz auss.

— Puiši, kad jums vajadzētu viņu slaukt? Un kā? — Es noliecos un nopētīju piena pilno tesmeni.

Puiši paskatījās viens uz otru un, aizmirsuši par to, ko dara, sāka sacensties viens ar otru, lai dotu padomu ar eksperta gaisu.

— Tev viņa jāsasien. Un lai viņa nespertu savu kāju. Viņa ir šī… ar raksturu,” Silans nosarkst paskaidroja.

Es jau sapratu, ka Maruškam ir raksturs.

"Vai ne tāpēc tavs vecākais man to uzdāvināja?"

Puiši ātri saskatījās un, vēl vairāk nosarkuši, sāka kustēties. Nu labi. Neskatoties uz viņas strīdīgo raksturu, kaza man patika. Viņā bija kaut kas īpašs. Lepns un neatkarīgs. Turklāt, spriežot pēc pilna tesmeņa, tagad es nepalikšu bez piena, ja vien pats nesajukšu. Es vēlreiz noglāstīju Marusku un pasmaidīju.

— Vai ir vēl kādi norādījumi?

"Mēs varam dot viņai ēst, lai viņa varētu mierīgāk stāvēt," ieteica Maks.

— Sagriezīsim romaku šķīvī? — es ierosināju.

— Pavisam!

"Vienkārši nerādiet viņu un nesitiet viņu, ja viņa pretojas, pretējā gadījumā piens var izšķiest," Silans mudināja.

Es pati izdomāju, kā tesmeni nomazgāt ar siltu ūdeni, un puikas izskaidroja pareizas slaukšanas principu, un man tas pārsteidzoši izdevās pirmajā reizē. Maruška uzvedās labi, nomurmināja un nolaidīgi skatījās uz mani ar savu lielo oranžo aci ar dīvainu horizontālu zīlīti.

Kad es gandrīz biju pabeidzis, viņa pēkšņi nopūta, raustījās, iebāzusi kāju tieši piena katlā — vienīgajā traukā, kas šķita ērts maniem nolūkiem.

— Maruska! — Es kliedzu, kad kaza ar ragiem virzījās uz mani, bet īsā virve, ar kuru piesējām to pie veciem ratiem pie šķūņiem, neļāva man sadurties.

— Zirneklis! — Silans kliedza, ieplešot acis un rādot ar pirkstu uz mani.

Puisis paskatījās tieši uz mani, tik nobijies, ka es nolēmu — tas arī viss! Pilnīgā Sephira ir atnākusi pie mums visiem!

Biju gandrīz paralizēta no bailēm, varēju tikai čīkstēt un pēkšņi apgriezties. Aiz muguras neviena nebija.

— Sapratu! — Meks pielēca man pretī, kareivīgi šūpodams podu, bet es no viņa izvairījos.

Vai viņš nolēma mani uzlauzt?

— Sdurel?!

Un tajā pašā brīdī es pēkšņi sajutu pieskārienu. Kaut kas liels rāpoja no manas muguras uz plecu. Tas pieskārās manam kaklam, kutinot cietus matiņus…

— Aaah! — es iekliedzos, saprotot, ka tas ir milzīgs spalvains zirneklis.

Tajā pašā mirklī zils zibens nogāza šo briesmoni zemē, bet mani nekas nevarēja apturēt, es lēkāju uz vietas, kliedzot un izmisīgi kratīdams nost neesošus zirnekļus. Man likās, ka tās ir visur, ķermenis niezēja aiz riebuma.

— Līna, Līna! Nomierinies! Neviena cita nav,” Sonics lidoja tuvumā un mēģināja ar mani argumentēt.

— Kas tas ir? No kurienes viņš nāca? Pretīgi! — joprojām smagi elpojot, es turpināju neviļus nokratīties un pētīt sevi no visām pusēm, cik vien iespējams.

Un kā es nejutu, kā viņš man uzkāpa?

Pa dienu es labprātāk valkāju mīkstus zābakus līdz ceļgaliem un biezas bikses, baidoties, ka zālē var būt čūskas. Vai arī pie vidukļa piesietā biezā auduma jaka pie visa vainīga? Kamēr es slaucu kazu, sēžot uz zema malkas bluķa, ko biju pacēlis no kūts, man uz muguras uzkāpa zirneklis. Uz to Maruska reaģēja — viņa ieraudzīja zirnekli!

"Piedod, ka es tevi nobiedēju," viņa noglāstīja kazu. Viņa stāvēja mierīgi un vairs nemēģināja sasist galvas. — Paldies, Sonic. "Es domāju, ka nomiršu no šausmām," es pateicos saviem glābējiem.

"Es pats domāju, ka nomiršu no šausmām." Viņš ir tik liels! Brr! — puķu pūķis atbildēja un uzlidoja augstāk, vērodams, kā zēni rāpo zālē. Precīzāk, tikai Maks rāpoja, un Silans palika viņam aiz muguras, radot lielu troksni un izraisot traci.