Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 46

nepaklausīgs, it kā pie rokām un kājām būtu piesieta gumija. Ap nākamo pagriezienu parādījās Maruska. Pazibinot savas koši sarkanās acis, viņa metās man virsū ar izstieptiem ragiem. Es apsedzu sevi ar rokām un pēkšņi atrados tās pašas alas vidū. Bet šoreiz man bija mugurā skaista veca kleita. Garie mati, tādi, kādi man nekad agrāk nebija bijuši, izplūda skaistās lokās līdz ceļiem. Rokās es turēju nomelnējušu Klīveru.

— Novelc tās, Lindara! — nāca no aizmugures.

— A! — Es nobijusies iekliedzos, asi pagriezos un pievērsu skatienu Reginhardam Berliānam.

Šoreiz viņš bija ģērbies biksēs, bet bez krekla, un es nevarēju apbrīnot viņa labi uzbūvēto augumu. Vīrietis lēnām pacēla saliektās rokas, it kā vicinādams pret mani dūres.

— Noņemiet jahni, es pavēlu! — viņš ar naidu nošņācās.

Un nākamajā mirklī viņš paspēra asu soli man pretī. Melnais zobena asmens, it kā būtu apdedzis, viegli, bez piepūles iekļuva viņa vēderā līdz pašam rokturam! Koši koši asinis parādījās pēkšņi melnbaltajā pasaulē un pilēja uz gaišās akmens grīdas…

Kā?! Kā tas notika? es nesaprotu!

Šausmās viņa paskatījās uz augšu un sastapa dzintara acis, kurās liesmoja liesmas. Tūlīt kāda roka cieši saspieda manu kaklu:

— Ko tu esi izdarījis, miskaste! Jūs iznīcinājāt Drakendortu!

Es noelsos, raustījos, cīnījos, cik vien varēju. Es mēģināju atraisīt viņa pirkstus, bet viņš turējās pārāk cieši. Manu acu priekšā kļuva pavisam tumšs, kad izdarīju pēdējo grūdienu un…

Izkrita no gultas uz grīdas!

“Ak Dievs…” smagi elpodama, es apmulsusi paskatījos apkārt, instinktīvi pieskaroties savam kaklam ar rokām. — Sapņot par kaut ko tādu…

Pirmkārt, es izņēmu Cleaver un biju šausmās. Tagad viņš nemaz neizskatījās pēc sevis un vairāk izskatījās pēc kūpināta dzelzs gabala bez aizsarga. Ja es nezinātu, ka tas ir tas pats zobens, es nekad nesaprastu.

Mani pārņēma panika, it kā es būtu zaudējis vecu draugu. Kas mums tagad jādara? Ko es darīšu, ja notiks negaidīts?

Es piespiedu sevi elpot “kvadrātiņā” — ieelpoju četras reizes, aizturēju elpu četras reizes, izelpoju tāpat un vēlreiz turi. Pulss izlīdzinājās un es nedaudz nomierinājos. Šis nav īstais laiks izmisumam. Zobens bija labs bonuss izdzīvošanai ierobežojumu pasaulē, bet, piemēram, zēniem tā nav, bet viņi kaut kā izdzīvo. Un mājās es nestaigāju pa pilsētu ar bazūku, pistoli vai kaut ko citu.

— Par pistolēm runājot…

Apvalks ar dunci, kas man palīdzēja pirmajā dienā tikt galā ar pie sienas mītošo vilka rēgu, joprojām karājās krēsla atzveltnē. Pēdējā laikā es tos atstāju istabā, neredzot vajadzību tos nēsāt līdzi pils teritorijā.

Un duncis arī nav vienkāršs. Varbūt viņš spēj piepildīt vēlmes?

Izņēmusi asmeni, viņa kādu brīdi skatījās uz to, lemdama, izmēģināt vai nē, taču zobena liktenis piespieda viņu būt piesardzīgiem. Es labprātāk to izmēģinu, kad rodas patiesa vajadzība, nevis tikai ļautos tam. Ko darīt, ja arī viņam ir robeža brīnumiem?

Vēl bija agrs, debesis tik tikko bija kļuvušas sārtas, un jūras virsma man šodien šķita neparasti mierīga. Es gribēju atteikties no visa un vēlreiz apmeklēt to pašu līci un nopeldēties. Varbūt mums tas jādara? Es tik un tā grasījos atsākt skriet, bet tikai sēdēju un sēdēju pilī. Ja nebūtu burkānu diētas, es jau sen būtu pieņēmies tauki.

Bet vispirms man ir jāizdara divas svarīgas lietas. Vispirms ir jāpārbauda, vai zirneklis joprojām ir tur un kāda izmēra tas ir tagad. Un otrais, kas sekoja no pirmā, bija meklēt zobena “lādētāju”. Es ieiešu pagrabā tikai tad, ja būšu garantēti zinājis, ka tur nav Sefīras tās nakts dimensijās.

Ātri gatavojoties, viņa paņēma Cleaver sev līdzi un devās uz spārnu, kur atradās zēnu guļamistaba. Atvērusi durvis, viņa neizlēmīgi stāvēja uz sliekšņa un skatījās uz izpostīto guļamistabu. Kā es varu atrast zirnekli šajā haosā?

Pat plaukstas lielumā Sfira manās acīs netika uzskatīta par mazu zirnekli. Jau no domas, ka esmu ar viņu vienā istabā, es piedzīvoju primitīvas, gēnos iestrādātas šausmas. Mani nomierināja doma, ka zobens ir piepildījis manu vēlmi, un neviens zirneklis man vairs nepieskartos.

— Sfira, tu esi šeit? Rāp uz istabas vidu!

Zirneklis nelika ilgi gaidīt un izkāpa no kaut kur zem apgāztās gultas. Ar neticamu gribas piepūli es piespraudu sevi pie vietas, lai nebēgtu vai, sliktākajā gadījumā, neapcirstu viņu ar kaut ko smagu.

— Nāc! — viņa pavēlēja ar sausu muti.

Zirneklis, strauji kustinot ķepas, gāja man pretī, un es atkal knapi savaldījos, lai ar čīkstēšanu neizlektu no istabas.

— Beidz! — Viņa pavēlēja, cīnoties ar slīdošo iracionālo paniku, kad līdz manis nebija palicis vairāk par metru.

Par laimi, Sphira izpildīja arī šo pasūtījumu. Vairākas reizes dziļi ieelpojusi, viņa pastiepa roku un uzmanīgi ar pirksta galu pieskārās pūkainajam ķermenim, pārvarot šausmas un riebumu. Man tas bija jādara. Man bija jāpierāda sev, ka varu pārvarēt bailes.

— Tu vienkārši esi izsalcis, vai ne? Vai vēlaties doties brīvā vietā — uz kurieni jūs varat medīt?

Zobens nemācīja zirnekļiem atbildēt uz maniem jautājumiem, bet man šķita, ka man bija taisnība. Un tad pēkšņi manā galvā ienāca ideja. Bet kā es varu izskaidrot zirneklim, ka es gribu atrast vienu ļoti konkrētu vietu? Vai viņa sapratīs frāzi “zobena lādētājs”?

Es iztinu to, kas bija palicis pāri no Cleaver, un noliku to sev priekšā uz grīdas.

— Sefira, vai tu zini, kas tas ir? Vai jūs varat man parādīt vietu pagrabā, kur man tas būtu jānogādā?

Es pat necerēju, ka mans ekspromts izdosies, bet zirneklis uzrāpās uz nomelnējuša dzelzs gabala, kas nesen bija zobens, un pēkšņi metās gaitenī. Jā, tik ātri un tuvu man, ka manas acis satumsa no bailēm!

Pats nesapratu, kad izdevās tik tālu nolēkt uz sāniem.

— Nē, man noteikti ir arahnofobija! — Viņa nervozi smīnēja, iztēlojoties Soniku ar viņa vārdu: "Paģībt!"

Sefira tikmēr apstājās, it kā kaut ko gaidītu. Satvēris zobena paliekas, es steidzos pēc zirnekļa, bet pēkšņi pamanīju nelielu baltu plankumu uz sienas tieši pretī durvīm.

Tīmeklis?! Izrādās, ka arī no rīta samazinās? Tāpēc pagalmā nav palikuši baltās vielas