Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 51

— Neaiztiec Nankuuu! — meitene no laivas kliedza.

Krītot viņa salauza degunu, un uz viņas vaiga kļuva sarkans zilums. Tas bija redzams pat no attāluma.

Es nebiju pārliecināts, ka šis kuģis ir laiva. Es īpaši neizprotu peldlīdzekļus un nelietoju terminus, bet manā galvā bija pilnībā izveidojies upes laivas attēls ar vienu salocītu buru, klāju, kas pārklāts ar tādu kā tentu un vairogiem sānos.

Zēns mēģināja atrauties, par ko saņēma vēl vairākus sitienus. Par laimi, stekus neviens neizmantoja. Bērni sāka raudāt. Divi drūmi vecāki puiši mēģināja aizlūgt, taču neviens negrasījās stāvēt kopā ar viņiem ceremonijā. Sākās formālā izgāztuve. Trīs no viņiem nogāza lielāko aizsargu un sāka viņam nopietni uzbrukt ar nūjām. Zobeni izlidoja no apvalkiem, neļaujot citiem mēģināt iejaukties.

Meitenes kliedza un raudāja, bērni kliedza vēl skaļāk. Notikumi strauji attīstījās dažu sekunžu laikā, un, kamēr es domāju, ko darīt, no šīs kaudzes izlēca maza meitene un ar sirdi plosošu saucienu metās man pretī:

— Mamaaaaaa!

Mana redze kļuva tumša, un pēkšņi mana atmiņa atgriezās, un es biju aizpūsta kā trieciena vilnis…

— Mammīte! Mamaaaa! — mana mazā Zlata ar skaļu raudu metas man pretī.

Viņas ceļgali ir asiņaini, un viņa pie ķepas tur rotaļlietu zilo pūķi, kuru viņa nosauca par Sonicu. Uz pleciem plivinās gaiši brūnas bizes, sasmērētā seja grimasē. Viņa tikko bija izkāpusi no smilšu kastes un neveiksmīgi nokritusi.

Mana meita… Mana meitene. Mans dārgums… Mans bērns! Bērns, kurš palika uz Zemes, citā pasaulē bez manis!

Kliedzošā meitene, kas kļuva par atmiņu lavīnas katalizatoru, ietriecās manī un kliedza, ieejot ultraskaņā un pilnībā demoralizējot mani. Bet viņas čīkstēšana darbojās kā amonjaks un neļāva viņai sabrukt bezsamaņas bezdibenī.

"Kuss, kluss," es viņu apskāvu, cenšoties nomierināt. — Nekliedz, lūdzu! — Es kādu laiku pamācīju bērnu, pirms viņa paguva klausīties.

— Tur ir laupītāji! Viņi mūs nogalinās un…” šņukstēja piecus vai sešus gadus veca meitene.

Izlaidusi vēl vienu nesaprotamu tirādi, viņa atskatījās un atkal kliedza. Arī es īsi nobijusies iekliedzos, ieraugot neskutu purnu ar greizu smīnu. Īsts laupītājs un bez jebkādas romantikas!

— Kārtējā zagšana! Un kur viņi tevi paslēpa? Cik no jums tur ir?

— Maz! — nocirtu, pagrūžot meiteni sev aiz muguras.

Godīgi sakot, es no prāta nobijos. Zinu, ka diemžēl ar tādiem stipendiātiem nācās saskarties, un tad viss nebeidzās pārāk labi. Stulba izpildītāja, pieradusi rīkoties nekaunīgi. Iebiedēt. Jūs nevarat izrādīt bailes kādam tādam, un viņi saprot tikai vēl rupjāku spēku vai… naudu.

— Pārdroši? — bandīts pasmīnēja, rādot dzeltenos zobus.

— Ko tu dari uz manas zemes? — Ignorējusi viņa jautājumu, viņa pacēla zodu augstāk un, uzmetusi augstprātīgu skatienu, mēģināja uzreiz radīt apjukumu loģikā, pēc kuras viņš rīkojas.

Notika. Jauneklis tumši sarauca pieri un vēlreiz jautāja:

— Kādā ziņā tas attiecas uz jums?

— Tiešā veidā! — nospiedu, bet nesteidzos iedziļināties detaļās.

Tādām krūzēm kā viņš nepatīk nezināmais. Tas liek domāt, un viņiem arī nepatīk domāt. Viņi principā var izpildīt vienkāršu komandu kopumu, un vietējie jaukti šajā ziņā pārāk neatšķīrās no tiem, kurus es satiku uz zemes. Manuprāt, šeit minētie būs vēl vienkāršāki. Interneta neskartās smadzenes nav pārāk asinātas dziļai analīzei.

Bandīts uz to iekrita. Viņš zaudēja degsmi un pat paspēra soli atpakaļ, nezinādams, ko darīt.

Man ir aizdomas, ka viņu mulsināja ne tikai mani vārdi, bet arī mans izskats. Es biju ģērbusies savādāk nekā meitenes, kuras viņi iekrāva laivā. Un novilku matus, lai pēc peldes tie varētu izžūt. Vispār es biju savādāks, ne velti pat puikas mani uzreiz identificēja kā nieru — vietējās aristokrātijas pārstāvi. Varbūt tas man tagad noderēs.

— Pieved mani pie galvenā! — Viņa pavēlēja, nezaudējot iniciatīvu.

Ik pa brīdim atskatoties uz mani pār plecu, slepkava gāja uz krasta pusi. Es viņam sekoju. Man ļoti gribējās ticēt, ka es atstāšu tikpat neizdzēšamu iespaidu uz pārējiem, un viņi atbrīvos ieslodzītos un dosies tālu prom. Tad, visticamāk, viņi nāks pie prāta, bet es viņus šeit negaidīšu un aizvedīšu tautu. Mums tie būs jāaizved uz pili, bet šis jautājums jau ir izlemts. Vai man nevajadzētu viņus nodot verdzībā?

Mēģināju klusi aizdzīt meiteni, kamēr man bija laba iespēja izlīst, bet viņa kā ērce satvēra manu roku un nez kāpēc vilkās atpakaļ.

Bandīti jau paspējuši atjaunot kārtību. Neviens cits neraudāja, pat bērni klusi čukstēja, skatoties uz sāniem kā lopi uz vienu no pārraugiem ar pātagu rokās. Spriežot pēc saplēstajām drēbēm, viens puika tomēr dabūja. Vai ne viens?

Mazā meitene, kas bija turējusies pie manas plaukstas, beidzot viņu atlaida un metās pie draugiem.

Meitenes… Šķita, ka arī meitenēm tā bija. Drūmi viņi mēģināja nostāties starp bērniem un bandītiem. Viens vīrietis ar zemisku seju un rētu uz lūpas ar pātagu norādīja uz spārnu. Šoreiz nevajadzēja divreiz teikt, un nākamā meitene devās uz baļķi. Saņēmusi garšīgu pļauku pa dupsi, viņa iespiedzās un pasteidzās. Bandīti smējās.

Par puišiem, kuri centās sargāt pārējos, nebija ko teikt — visi gulēja zemē, diezgan piekauti.

— Kas tev tur ir, Blusa seja? Kuru tu atvedi? — viens no tiem, kas metodiski spārdīja zemē guļošo puisi, pagriezās pret mums.

— Kas šeit notiek? — es skarbi sacīju, saprotot, ka ar šo jauno vīrieti tas vienkārši nedarbosies.

"Njera grib runāt ar priekšnieku," diriģents man izsmējīgi paklanījās.

— Nyera, tu saki?

— Jā. Nazi, viņa melo, ka tā ir viņas manta un cilvēki, vai varat iedomāties?

Tas, kuru viņi sauca par Blusu seju, ar netīrajiem nagiem skrāpēja viņa matains krūtis kreklā ar atvērtu kaklu. Es tik tikko savaldījos, lai nesarautos no raksturīgās skaņas.

— Kas tu esi un ko tu dari uz manas zemes? Atbildēt! — es pacēlu balsi, piesaistot uzmanību un tajā pašā laikā drudžaini cenšoties izdomāt kaut ko, kas viņus nobiedētu,