Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 59

Sapratusi, ka no manis nav nekādas jēgas un visi jau ir pilnībā iekārtojušies, es paķēru Asiju un devos augšā, lai paņemtu trūkstošo gultas veļu — visu, kas bija vairāk vai mazāk pieklājīgs, jau sen biju savācis un pārcēlis uz kādu no telpas manā tornī, iekārtojot kaut ko līdzīgu kastelānam.

"Nyera Linadara," Asija piesardzīgi pagriezās pret mani, kad bijām vieni.

— Jā? — pagriezos pret meiteni.

"Man ir jāatvainojas," Aisana nožēlojot nolaida galvu, saburzīdama priekšautu.

— Par ko? — Es biju piesardzīgs.

— Tāpēc, ka es neticēju savam brālim un par tevi slikti domāju.

Es uzmanīgi paskatījos uz meiteni, kura bija tikai divus vai trīs gadus jaunāka par mani.

"Jums nav par ko atvainoties." Ir normāli neuzticēties pirmajai satiktajai personai, it īpaši, ja viņš ir pārāk aizdomīgs.

"Es ne tikai domāju, bet arī teicu." Es neteicu ļoti labas lietas, tagad es to nožēloju…” Asja turpināja.

— Tā arī gadās. Bet, es ceru, lai kas tas arī būtu, tagad tu vairs tā nedomā, un pārējam nav nozīmes,” pasmaidīju, parādot, ka nemaz neesmu dusmīga.

— Protams, es tā nedomāju! — Asija steidzīgi piekrita. "Bet jūs tiešām neturat ļaunu prātu uz mani?" — meitenes acīs pazibēja cerība.

— Es to neturēju. Ziniet, es arī saprotu, cik dīvaini man bija ievilināt jūs pilī, kas tiek uzskatīta par neieņemamu. "Es pat to nedomātu par sevi," es steidzos viņai apliecināt.

— Un tomēr, man tas jāsaka! — meitene nenomierinājās un kļuva tikai vēl vairāk noraizējusies.

"Asya…" es nopūtos, bet tad es domāju, ka ļauj man atvieglot manu dvēseli. — Labi, pastāsti man.

Tādā veidā šī nepatīkamā aina beigsies ātrāk nekā tad, ja es sākšu viņu pārliecināt, lai viņa man vispār neko nesaka. Pat ja viņa mani sauc par sliktu, piemēram, šajā jokā: "Manas prombūtnes laikā viņi var mani pat piekaut." Es tajā brīdī nebiju tuvumā, un tas ir labi.

"Nyera Lina, kad tas viss notika pilī, man bija sešpadsmit gadu…" Asja iesāka pavisam savādāk, nekā es gaidīju.

— Vai jūs strādājāt pilī? — piesardzīgi jautāju.

— Nē, bet es atvedu šurp svaigus garšaugus. Virsnieks cerēja, ka kāds no vietējiem mani uzlūkos un apprecēs, bet es notraipīju seju ar putekļiem un paslēpu matus zem šalles, lai neviens nepamanītu nekārtību, un atceļā nomazgājos upi tā, lai neviens neko nenojautu, "Asja ķiķināja, aizsedzot muti ar roku.

— Jā! "Tu esi viltīga," es pasmaidīju.

Nedaudz izkliedējusi situāciju ar savu smieklīgo stāstu, meitene turpināja.

"Tas notiek, bet tas nav tas, ko es gribēju teikt." Kādu dienu es atnesu zaļumus un gaidīju pie lieveņa galveno pavāru, kurš personīgi pārbaudīja preču kvalitāti. Bija karsts, un, lai zaļumi nenovīstu, es iedzinu ratus arkā. Man bija šausmīgi ziņkārīgi paskatīties uz dārzu, kas atradās tieši aiz tā. Saka, ka tur aug saules ēdāji,” viņa cerīgi paskatījās uz mani.

— Viņi tiešām aug. Tos izvēlējās puķu pūķi, un pats dārzs bija ļoti aizaudzis.

— Ak! Nezāles iznīcinās šos smalkos ziedus. Vai jūs zināt, ka tie ir maģiski, un no to ziedlapiņām jūs varat pagatavot dziru pret visām slimībām?

— Lieliski! — ES biju laimīgs.

Dzēriens pret visām slimībām deva cerību manai dvēselei. Tagad vismaz zinu, ko lietot Paracetamola vietā. Bet Asija acīmredzami nevēlējās man par to stāstīt.

— Pametusi ratus ar zaļumiem, iegāju bērnudārzā. Apkārt neviena nebija, un saules ēdāji kļuva stipri un spēcīgi. Nodomāju… Domāju, ka nekas slikts nenotiks, ja meklēšu sēklas vai atvasi. Redziet, mans brālis ir Silans. Bērnībā viņš bieži bija slims, un tad es iemācījos saprast ārstniecības augus…

– Ļoti noderīga prasme. Esmu pārliecināts, ka jūs esat labākais dziednieks no mums visiem.

"Paldies," Asja teica samulsusi. — Bet cilvēks nav īpaši labs. Es nolēmu zagt. Bērnudārzā neviena nebija un… Un es…

Aisana, tik pārliecināta par sevi, stostījās, nobālēja un nosarka. Es paņēmu viņas roku, pavilku līdzi un nosēdināju uz veļas ķīpas, apsēdos man blakus un ierosināju, turpinot turēt viņas roku:

"Iedomājieties, ka tagad es neesmu nekāds, bet tikai draugs, kuram varat uzticēt pat viskaunīgākos noslēpumus." Es apsolu, ka es tevi netiesāšu.

— Nyera…

— Tikai Līna. Jūs varat mani tā saukt, kamēr mēs esam vieni.

„Līna…” Asja smaidīdama pievilka. “Līna, es apsolu, ka es tev nekad nenodarīšu pāri,” viņa skaidri aizmirsa, ka ir devusi tieši tādu pašu zvērestu, bet es to nenorādīju. — Lina, es redzēju jaunu atvasi, apsēdos, lai izraktu vienu dzinumu, un tad jūs un padomnieks Tapredels iznācāt dārzā.

— Vai tiešām?

Asija, tāpat kā pārējās, mani nepārprotami sajauca ar to pašu noslēpumaino meiteni vārdā Lindara. Es nebiju pārāk pārsteigts.

"Tu apstājies ļoti tuvu man," Asija turpināja. "Viņš turēja tavu roku un kaut ko klusi teica, un es sēdēju tieši aiz saules ēdāju brikšņiem, ne dzīvs, ne miris, un vēroju jūs cauri brikšņiem. Ja mani būtu pamanījuši, padomnieks būtu mani nogalinājis uz vietas!

"Vai jūs nedzirdējāt, par ko tieši mēs runājām?"

— Nyera, kam gan citam, ja ne tev tas būtu jāzina? — Aisana skatījās uz mani ar aizdomām.

Man vajadzēja kaut kā izskaidrot savu nezināšanu. Jā, lai cilvēkos neradītu liekas aizdomas. Ideja radās uzreiz un nebija tā sliktākā. Varbūt varu teikt, ka visus šos gadus gulēju maģiskā miegā, un pamodos tikai nesen? Tāpēc es maz atceros par sevi un savu iepriekšējo dzīvi. Kāpēc ne guļošajai skaistulei, kuru pamodināja izskatīgā prinča skūpsts? Tiesa, situācija ar Berliāna kungu ir nedaudz sarežģītāka, bet nu…

— Asija, ja atceries, par ko mēs ar padomnieku toreiz runājām, pastāsti man. Tas var būt svarīgi.

"Ja godīgi, es nedzirdēju, kas tika teikts," Asija pakratīja galvu. “Padomnieks runāja klusi, un mani sasniedza tikai frāžu fragmenti, kas jau sen bija aizmirsti. Un tu kļuvi arvien klusāks un apmulsis. Un tad arī padomnieks apklusa.