Pūķa ēna. Ieslodzījuma - Edgars Auziņš Страница 60

— Māt, jalko…

"Mani neticami interesēja, kāda veida kleita ir ģērbusies Nyera Shadow un kas notiek starp jums un padomdevēju." Es piesardzīgi paskatījos ārā aiz krūmiem. Es saprotu, tas ir stulbi, bet man toreiz bija tikai sešpadsmit, un es neapzinājos briesmas…

— PAR! Kā redzat, tagad Nyera Shadow dod priekšroku biksēm un kreklam, nevis kleitām,” es iesmējos, nedaudz mazinot situāciju. — Un ko tu redzēji?

"Nu, es paskatījos ārā, iespējams, muļķības dēļ, un redzēju, kā viņš tevi skūpstīja." "Asija skatījās uz mani nikni, bet es turpināju viņu uzmanīgi klausīties. — Padomnieks noskūpsta Pūķa ēnu — tas… Tas ir vienkārši nepieņemami! — Aisana bija sašutusi.

— Nu… Varbūt tam bija iemesli? Varbūt viņai labāk patika padomdevējs? Tas ir, man,” es izlaboju sevi.

— Pūķa ēna ir neaizskarama! Viņa ir tikai viņam, vai zināt, Lina? Un jūs tik tikko esat ieradušies pilī, un jūs jau esat apdzenājuši tās īpašnieku — pašu dimanta pūķi! Tāpēc arī notika nelaime. Par to Dragon Progenitor sodīja mūsu Limitu! Ak… — to visu izpļāpājusi, Asija aizsedza muti ar plaukstu, bailēs lūkodamās uz mani.

Emocijas pārņēma virsroku, bet es varēju viņu saprast. Viņas acu priekšā kanoni tika samīdīti. Varētu teikt, ka tie aizskāruši ticīgo jūtas. Bet tagad es noteikti zinu, ka man vajadzētu būt vēl uzmanīgākam, jo ir redzams, ka man tagad tiek piedēvēti tā paša Lindara grēki.

Vispirms Reginhards Berlians mani nosauca par nodevēju, pēc tam ciema iedzīvotāji skatījās uz manu dunci tā, it kā es viņu priekšā būtu izgriezusi mazuļa sirdi, un tagad šis. Kaut kas man saka, ka tas, kas notika pilī pirms septiņiem gadiem un visā Drakendortas reģionā, nevarēja notikt bez manas līdzdalības. Tas ir, bez tās pašas Lindaras līdzdalības, sasodīts! Un man vēl ir jānoskaidro šis haoss.

Kamēr man būs darīšana ar ciema ļaužu baru, kuriem esmu kļuvis par glābiņu, mani karātavās nepakārs, vismaz aiz pateicības sajūtas, bet ja situācija mainīsies?

— Asja, vai tu kādam stāstīji par redzēto?

"Nē," Aisana pamāja ar galvu. — Jā, un maz ticams, ka kāds man ticēs.

— Labi. "Pamanot meitenes apmulsušo skatienu, es paskaidroju: "Redzi, jūs neredzējāt tieši to, ko domājāt."

— Kā šis?

Lai ko Lindara darītu, vissaprātīgāk būtu visos grēkos vainot ļauno cilvēku Tapredelu.

— Nu… es toreiz biju jauns, nepieredzējis un ļoti kautrīgs. Maldīgais padomnieks izmantoja mirkli un noskūpstīja mani. Viņš to izdarīja negaidīti, un es biju apmulsusi. Un kas notika tālāk, vai redzēji?

"Es paslēpos, un, kad riskēju vēlreiz skatīties, Tapredels bija viens." Viņš stāvēja, skatījās kaut kur sienā un sliktā nozīmē pasmaidīja. Šis viņa smaids lika man justies pavisam neomulīgi…

Izskatījās, ka Lindara bija aizbēgusi no sava uzmācīgā puiša, kas man nāca par labu.

— Lūk, redzi! Vai jūs tiešām domājat, ka es krāptu savu pūķi ar kādu padomdevēju?

— Tiešām, stulbums! — Asija man piekrita. — Draklords ir tik ievērojams cilvēks un pat ar pūķa dvēseli. Padomnieks viņam neder!

Piekrītoši pamājot ar galvu, es jautāju:

— Tapredels tevi nepamanīja?

— Nē. Es nogaidīju, kamēr viņš aizies un izskrēju no Dortholas. Tā kratījos, ka aizmirsu ne tikai par saulēdāja asnu, bet arī par ratiem ar zaļumiem, un par to maksāšanu. Es aizskrēju līdz ciemam, aizmirsusi novilkt masku, un saņēmu pērienu no vecākā. Viņa lika mums no rīta doties atpakaļ uz pili, bet tikai nākamajā dienā mums visiem nebija laika ratiem…

"Es redzu…" Es patiešām gribēju jautāt par notikušā detaļām, bet tas būtu izskatījies vēl aizdomīgāk.

Tomēr, Asija, tie nav zēni. Viņa tajā laikā bija daudz vecāka un saprata daudz vairāk.

"Taprels nodeva savu saimnieku Asju, un tagad Reginhards Berlians nīkuļo Pūķpīkā," es izmetu makšķeri, lai pārbaudītu, ko vēl Asija zina.

— Līna, ar ko tu nodarbojies šos gadus?

Jautājums nebija pārsteigums, un es atbildēju, kā biju iecerējis:

— Man šķiet, ka gulēju… Pirms dažām dienām pamodos šeit, ieslēgts, neko daudz neatceros, pagātne noteikti ir miglā tīta. Tas noteikti bija maģisks sapnis. Pirmās dienas es staigāju kā nemierīgs cilvēks, un tas bija brīnums, ka nenomiru. Es nezināju par zirnekli vai spoku uz sienas. Sonic, ziedu pūķu karalis, man ļoti palīdzēja.

Saruna pamazām ievirzījās drošā virzienā, un es stāstīju, kā izdzīvoju nevienlīdzīgajā cīņā ar zirnekli, kā katru dienu biju spiests ēst romaku. Un tad uz kāpnēm atskanēja Rizannas skaļā balss, kas meklēja Asiju.

— Aisana, slinkā meitene, kur viņa aizgāja?

Es biju pārsteigts par meitenes reakciju — Asja pielēca, paņemot gultas veļas kaudzi, un tikai tad atslāba un nomira acis:

— Tas tā, Risa atjēdzās un sāka komandēt. Pagaidiet, jūs nepamanīsit, kā viņa sāks jūs vadīt, taču nepadodieties! "Un viņa skaļi atbildēja, skatoties no kastelāna istabas: "Es jau esmu ceļā!"

Es paliku, domājot, kas vēl varētu būt vajadzīgs jaunajiem iemītniekiem, kad Asija ieslēdza slieksni:

— Līna, kur tu dabūji padomnieka Tapredeļa dunci?

"Es to atradu pils teritorijā un paņēmu līdzi." "Tev sevi ar kaut ko jāaizstāv," viņa atbildēja ar godīgu patiesību.

Asja apmierināti pamāja ar galvu, neprasot sīkākus paskaidrojumus. Kad viņa aizgāja, es atviegloti uzelpoju. Es negribēju šiem cilvēkiem melot, bet nevarēju atklāt visu patiesību.

Pieņemsim, ka es tos savācu un paziņoju: “Patiesībā es neesmu Lindara Shadow of the Dragon, bet Vasilina Vyuga ir parasts hits. Atnāca pie jums Dragon Reaches ar nezināmiem līdzekļiem. Tagad es izdzīvoju, cik vien spēju."

Kā mani kolēģi reaģētu, ja es paziņotu, ka esmu citplanētietis?

Ha! Savādi, bet kolēģi būtu mani sapratuši. IT speciālistu vidū ir visdažādākie cilvēki, un viņiem ir arī bagāta iztēle, tāpēc viņi sevi pārāk nenoslogotu. Mūsu nodaļā jūs pat varat sevi uzskatīt par podu, vienkārši uzrakstiet normālu kodu — tad es atcerējos, ar ko esmu nodarbojies pēdējā laikā.

Vispār mani saprastu puiši no datordrošības nodaļas, viņu vidū ir gana daudz lomu spēlētāju un pašu geimeru, un, ja paskatās uz iesaukām internetā, tad uzreiz var saprast, kurš ko elpo. Bet, ja es kaut kur ko tādu teicu… Bet vismaz klīnikā vai